Priekšautiņš bērndārzniekam

Šoruden saņemot bērnudārzā sarakstu ar lietām, kas jāsagādā jaunajam mācību gadam, jaunākā dēla grupiņā, viena lieta, kas iekrita uzreiz acīs: priekšauts zīmēšanai. Šo gan man vecākajiem bērniem bērnudārzā ne 2.jaunākajā grupā, ne arī vēlāk nekad nav prasījuši, bet patiesībā īpaši vidējam par sliktu nebūtu nācis. Tad man daļa drēbju nebūtu jāizlidina miskastē, jo tās ar līmi tika sabojātas neatgriezeniski.

Tika pieteikts, ka vajagot tādu, kas ir ar piedurknītēm. Še tev nu bija. Tāds, kā šuvu vecākajam dēlam skolas vajadzībām, atkrīt. Jāmeklē kāds universāls modelis. Tā nu es devos sirojumos pa bodēm. Pēc iepriekšējā vakara meklējumiem internetā un nākošās dienas klejojumiem pa bodēm izrādijās, ka izvēle ir diezgan nabadzīga. Vairums atrastie paredzēti mazulīšu ēdināšanai un manam bērnam jau vairs neder izmēra ziņā. Vienu izdevās atrast +/- piemērotu, bet aizmugurē sasienams ar aukliņām. Nolēmu to pagaidām nepirkt, jo aukliņas tomēr to lietu padara diezgan neērtu un tas plastmasīgais materiāls drausmīgi ... oda. J.R grāmatnīcā izdevās ieraudzīt ļoti labu modeli, bet diemžēl vairāk tomēr piemērotu lielākam bērnam, mans trīsgadnieks tajā nosliktu. Tā pirmās dienas meklējumi beidzās diezgan neauglīgi.

Otrā rīta aizejot uz bērnudārzu ieraudzīju potenciālo modeli. Modelis ideāls, aizmugurē aizdare ar klipsi. Pielaikoju, bērnam der super, bet ... ir viens bet, man diez kā nepatīk materiāls, kaut kas tāds kā plēvjveidīgs. Mūsu bērnudārzā ļoti kurina, pieņemu, ka mazajam tajā varētu būt karsti, īpaši, ja tas ir tik visaptveroš. Bet modelis man ļoti iepatikās, tieši tāds kā biju iedomājusies.

Nolēmu riskēt, un šūt pati jau no iepriekš izmantotā impregnētā kokvilnas auduma, kas atgrūz mitrumu. Nodomāju, ja nesanāks (jo audums tomēr ir tāds stīvs un iepriekš pat nepieļāvu domu, ka no šī materiāla varētu arī tādu šūt), būšu pamēģinājusi. Bet, ja nesanāks, tādu plēvjveidīgo gan jau paspēšu nopirkt. Tā nu tapa lūk šāds priekšautiņš. Mazliet gan atgādina kleitiņu, toties, ja rokas gribēsies noslaucīt gar biksēm, bikses noteikti būs pasargātas.

Bērns pielaikoja un teica, ka būs labi. Nost nekrīt, piedurknes it kā netraucē, bet krāsu traipi domāju, ka padarīs to vēl interesantāku. Tad jau manīs, ko teiks audzinātājas.

Priekšautiņi vizuālās mākslas nodarbībām

Klāt ir septembris un esmu atgriezuies ierindā. Brīvlaiks un laiskošanās beigusies, jāķerās pie darbošanās.

Man septembra atnākšana vienmēr atsauc atmiņā skolu, un tā ir sanācis, ka pirmais šīs sezonas darbiņš tapis tieši mazajiem skolniekiem. Šoreiz tie ir divi priekšautiņi komplektā ar uzročiem mākslas nodarbībām divām jaunkundzēm.

Sākumā audums likās diezgan drūms, neinteresants un nebūt ne pievilcīgs. Bet tad radās ideja kā to visu padarīt dzīvāku: putniņš un rudens lapas. Ceru, ka jaunās dāmas būs apmierinātas un tērps rosinās darboties ar krāsām un otām ne tikai skolā.

Tuvāk detaļas :

Papildināts 22.09.2011:
Negribējās vērt vaļā jaunu tēmu tāpēc, nolēmu rakstīt vien tepat, jo darbiņš tas pats un audums arī tas pats tad, lai iet viss vienuviet. Atšķirība tik tā, ka šis priekšauts būs puisim, visnotaļ nopietnam jauneklim ar visām no tā izejošajām sekām. Māmiņas, saprotiet pašas, kas šai vecumā ir topā .....

Par pamatu izmantoju impregnētu kokvilnas audumu, kas atgrūž mitrumu. Priekšautiņi nēsājami uz abām pusēm.

Darba tērps jaunajai māksliniecei

Oktobrī rakstīju par darba tērpu mazajam māksliniekam.

Tagad ir uztapis otrs un šoreiz tas būs vienai jaunai māksliniecei.

Šis, tāpat kā iepriekšējais, valkājams uz abām pusēm. Ziediņš ir viegli noņemams. Ļoti ceru, ka mazajai dāmai tas patiks un kalpos godam.

Darba tērps mazajam māksliniekam

Vēl viena lieta, kas radusies speciāli skolas vajadzībām: priekšauts un uzroči zīmēšanas nodarbībām.

Pirms kāda laika Mežrozē redzēju, ka ir tādi audumi, kas uz tausti atgādina it kā vaskadrānu. Droši vien, ka tas paredzēts galdautiem vai kam taml. Kad skolas lietu sarakstā ieraudzīju, ka vajag darba apģērbu zīmēšanai, iedomājos, ka tieši tāds man būtu vajadzīgs. Diemžēl, kā jau tas ir nereti vien, kad ierados veikalā atradu tikai vienu gabalu šāda auduma koši sarkanā krāsā. Mājās notestēju un secināju ka ūdeni atgrūž smuki, bet tomēr arī mitrumu cauri laiž. Tāpēc izlēmu, ka priekšautu šūšu dubultā: ja kas ielīst klēpī, cauri divām kārtām iziet nevajadzētu. Jau sākumā izdomāju, ka aizdari taisīšu priekšpusē, lai bērnam vieglāk pašam aiztaisīt un attaisīt. Kad priekšauts bija gatavs, nāca nākošais secinājums: tā kā audums ir diezgan stīvs, sasiet priekšauta lences ir diezgan problemātiski un mezgls izveidojas gana neforš. Bērns pat teica, ka sēžot spiež. Izlēmu, ka jāliek klāt klipši, būs gan vieglāt aiztaisīt, gan arī neveidosies neērtais mezgls.

Lūk šāds priekšauts izskatās galarezultātā. Neiztrūkstošs pavadonis, neliels rotaļīgs akcents bērna priekam. Priekšauta garums nedaudz zem ceļa, aproces beidzas nedaudz virs elkoņa.

Papildināts 08.10.2010.
Šonedēļ darba apģērbs tika notestēts pēc nozīmes. Pēc 2 zīmēšanas stundām visvairāk cietuši bija uzroči un savu devu guašas krāsas saņēmis bija arī priekšauts. Ķēros klāt pie tīrīšanas. Iesākumā ar birstīti un veļas ziepēm paberzu visus krāsas traipus, bet to, kas nekādi negribēja atvadīties, iezieķēju vēl ar traipu tīrāmo. Pēc tam vešmašīnā. Likās jau ka dažs labs melnās krāsas traips negribēs nekādi šķirties no priekšauta, taču, kad izņēmu no veļasmašīnas, viss ir pazudis bez pēdām. Uzročus pat necerēju atmazgāt, bet tomēr izdevās. Tagad viss gatavs jaunai darba nedēļai un jauniem mākslas darbiem. Bet vislielākais prieks, ka nebūs jāplēš mati no galvas, lai guašu izdabūtu no krekliem un biksēm, jo paskatoties kādi bija no skolas atnestie priekšauts un uzroči, es esmu veiksmīgi izsprukusi cauri.

Priekšautiņš.

Vai kādreiz neesat pieķēruši sevi pie domas, ka lietas dzīvo savu, no mums neatkarīgu dzīvi? Šoreiz aizdomājos par lietām, kuras radām mēs paši ar savām rokām. Cik bieži no lietas, kas iecerēta, beigās iznāk pavisam kas cits? Ar mani tā ir noticis jau vairākkārt un šis ir vistipiskākais piemērs, taču tikai šoreiz es par to tā īsti aizdomājos ...

Šis smaidīgais sniegavīrs bija iecerēts kā dāvaniņa: eglīšu rotājums. Iesākās viss ļoti gludi un raiti. Sašuvu dažu dienu laikā burtiski vienā elpas vilcienā un te pēkši, kaut kāds klikšķis.... nespēju izkārtot sniegpārslas... tad par tuvu ... tad par biezu... tad ne tai vietā ..... ārdīju un šuvu, ārdīju un šuvu un vienalga man kaut kas nepatika. Beigās noliku malā, lai pastāv kamēr atnāks mūza, bet mūza nenāca. Laika līdz atdošanai bija pārpārēm un es īpaši nestresoju, nolēmu nogaidīt.

Ar mani tā mēdz būt... ja kaut kas neizdodas, jāliek malā , un pēc laika viss atkal aiziet kā pa sviestu. Taču šoreiz pieķerties vairs kaut kā negribējās. Pienāca kāda diena un es sapratu, ka rotājuma nebūs un šis sniegavīrs netiks uzdāvināts. Un tad, kādu rītu es pamodos un zināju, kas no šī darbiņa beigās būs. Ticat vai nē, bet, kad piesēdos sniegpārslas burtiski pašas sagūlās un dažu stundu laikā biju noformējusi visu līdz galam pinīgi bez nevienas ārdīšanas. Sajutos tā, it kā sniegavīrs pilnīgi noteikti bija izvēlējies savu vietu, bet varbūt kāds mani uzkskatīs par meža dīvainīti ...

Lūk te tas ir:

Tagad mūsu vīna pudele ir skaisti ietērptas. Šis, visticamāk, tiks bērnu dzērieniem: mežezeram vai kādai sulai bērnu viesību galdam, bet Ziemasvētku vīnam noteikti darināšu vēl kādu.

Gribiet notievēt, uzaiciniet ciemos mani

Ar šādu nosaukumu interneta plašumos atradu šo bildi un tā man lika pasmaidīt.
Prms pusotra gada izšuvu 2 šādus runčus.

Beidzot esmu noformējusi arī otru runci.

Pirmais jau pirms gada aizceļoja uz dēla b/d grupiņu

Priekšautiņi

Lielie palīgi mammai virtuve nevar palikt bez priekšautiņiem, jo kurš tad šeptē pa virtuvi bez priekšautiem....

Paldies *mari* par piegrieztni.