Ziemasvētku zeķes.

Klāt ir skaistais Ziemassvētku gaidīšanas laiks un šonedēļ jau iedegsim otru svecīti adventes vainagā. Kaut gatavošanos Ziemassvētkiem uzsāku jau janvārī, man kā vienmēr Ziemassvētki pienāca pārāk ātri un vairāki plāni tā arī palika nerealizēti. Mana apņemšanās šim gadam uztapināt 4 Ziemasvētku zeķes arī palika pa pusei izpildīta. Trīs zeķes izšūt paspēju un plānoju ceturtai pieķerties vairāk uz rudens pusi, bet diemžēl citi darbiņi ņēma virsroku. Tomēr divas zeķes es paspēju dabūt gatavas gods godan uz pirmo adventi.

Zeķu saimnieki būs divi draiskuļi puišeļi.

Šī ir manam dēliņam

un šī krustdēliņam.

Trešās noformējumu atstāju nākamajam gadam kopā ar vēl neizšūto.

Nākošiem Ziemassvētkiem arī būs jāsāk gatavoties jau janvārī, lai beidzot zeķu plāns tiktu izpildīts godam. Vai sanāks .... tad jau manīs!

Dāvaniņa magoņlaika jubilāram

Fabi Reilly magonītes gribēju izšūt jau kopš brīža, kad tās ieraudzīju. Kad atradu šo berlingo shēmu sapratu, ka šo kaut kad izšūšu noteikti. Jau sen zināju, ka arī Juta kāro pēc šīm magonītēm, bet kā jau vienmēr, lai uzdarinātu, ko sev visām mums rokas par īsu. Un tad pa galvu sāka grozīties ideja arī par krūzītes noformējumu, kur lieliski iederējās tieši šīs pašas sērijas motīvs. Vēl mazliet piefantazēju un galarezultātā tapa šāds komplektiņš vārdadienas dāvanai. Pirmo reizi šuvu pērles .... uff ... pilnīgi jauna pieredze un nākošreiz jau būšu daudz gudrāka, lai nepieļautu klūdiņa, bez kurām neiztiku šoreiz. Taču kopumā man pašai ļoti patīk galarezultāts.

Stefānijas sega

Jauka maza zaķenīte dodas meklēt savu draugu zirdziņu, lai pacienātu to ar saldiem burkāniem ..... un šeku reku draudziņš atradies Juka meitiņas Stefānijas segā.

Segā satikušies vēl arī citi http://www.calis.lv/ krustiņotāju zaķēni, kurus kopā saganīja mammucis Juks.

Lai salds miedziņš zem tik jaukas segas kopā ar foršajiem zaķiem!

Kā paldies pretī saņēmu šo jauko biskornīti

Priekšautiņš.

Vai kādreiz neesat pieķēruši sevi pie domas, ka lietas dzīvo savu, no mums neatkarīgu dzīvi? Šoreiz aizdomājos par lietām, kuras radām mēs paši ar savām rokām. Cik bieži no lietas, kas iecerēta, beigās iznāk pavisam kas cits? Ar mani tā ir noticis jau vairākkārt un šis ir vistipiskākais piemērs, taču tikai šoreiz es par to tā īsti aizdomājos ...

Šis smaidīgais sniegavīrs bija iecerēts kā dāvaniņa: eglīšu rotājums. Iesākās viss ļoti gludi un raiti. Sašuvu dažu dienu laikā burtiski vienā elpas vilcienā un te pēkši, kaut kāds klikšķis.... nespēju izkārtot sniegpārslas... tad par tuvu ... tad par biezu... tad ne tai vietā ..... ārdīju un šuvu, ārdīju un šuvu un vienalga man kaut kas nepatika. Beigās noliku malā, lai pastāv kamēr atnāks mūza, bet mūza nenāca. Laika līdz atdošanai bija pārpārēm un es īpaši nestresoju, nolēmu nogaidīt.

Ar mani tā mēdz būt... ja kaut kas neizdodas, jāliek malā , un pēc laika viss atkal aiziet kā pa sviestu. Taču šoreiz pieķerties vairs kaut kā negribējās. Pienāca kāda diena un es sapratu, ka rotājuma nebūs un šis sniegavīrs netiks uzdāvināts. Un tad, kādu rītu es pamodos un zināju, kas no šī darbiņa beigās būs. Ticat vai nē, bet, kad piesēdos sniegpārslas burtiski pašas sagūlās un dažu stundu laikā biju noformējusi visu līdz galam pinīgi bez nevienas ārdīšanas. Sajutos tā, it kā sniegavīrs pilnīgi noteikti bija izvēlējies savu vietu, bet varbūt kāds mani uzkskatīs par meža dīvainīti ...

Lūk te tas ir:

Tagad mūsu vīna pudele ir skaisti ietērptas. Šis, visticamāk, tiks bērnu dzērieniem: mežezeram vai kādai sulai bērnu viesību galdam, bet Ziemasvētku vīnam noteikti darināšu vēl kādu.