Klāt ir ilgi gaidītā vasara un daudz saules, bet es pēdējos gados vairs īsti nespēju uzturēties saulē bez galvas segas. Tāpēc jau pagājušo vasaru biju izdomājusi, ka man vajadzīga ir cepure, bet veikalos īsti neko piemērotu tā arī neatradu. Vispār tas priekš manis ir baigais sasniegums, jo pēdējos 15 gadus es cepuri nenēsāju pat ziemā, jo kaut kā esmu pieradusi pie kapucēm un par cepurēm man ir izveidojies priekšstats, ka tās man tā īsti nepiestāv vai arī es vienkārši nemāku atrast tādu kas man piestāvētu. Bet vasara nav ziema, kad uzmet kapuci un aiziet. Biju izdomājusi aptuveni kādu modeli gribu, jautājums bija tikai no kāda materiāla. Un tad pagājušo rudeni nejauši Vecrīgā ieraudzīju savu sapņu cepuri. No lina, bet tā kā cepuru sezona jau bija cauri, tad pacilāju un noliku atpakaļ. Bet šīs vasaras pāris nedēļas trakā karstuma un svelmes manī atkal atmodināja pārliecību: vajag cepuri. Aizdevos uz to pašu vietu, kur pagaišgad noskatīju cepuri..... bet tur no cepurēm i ne smakas. Tad mans ceļš veda uz burdas salonu , kur iegādājos cepuru bukletiņu un citā bodē lina audumu.
No bukletā piedāvātajām 6 galvasegām, izvēlējos šo modeli, kas kaut cik atbilda manai iecerei un mēģināju šūt pati.
Un lūk, kas no tā visa man sanāca. Jāteic, ka šī nu ir mana pirmā īstā cepure.
Daža lieta man tā arī īsti skaidra netapa un savas korekcijas es pamanījos ieviest arī te. Tā piemēram, visas cepures paredzēts šūt ar oderi. Es izvēlējos atstāt bez, jo tāpat jau karsti, kur nu vēl 2 kārtas auduma. Cepurei paredzētās cepuru lentas vietā iešuvu lina slīpā diega lentīti. Cepurlentu jau nopirku gan, bet kad bija jāšuj klāt, sapratu, ka to negribu, jo tā ir sintētiska un tieši tāpēc šo cepurlentu no visām man bijušajām salmu cepurēm esmu ārdījusi laukā, jo galva svīst. Es vēl laprāt ar kādu cepurmeistaru pakonsultētos, gan par pašu procesu, gan materiāliem, ko labāk izmantot, jo vēl kādu cepuri sašut noteikti gribētu.
