Priekšautiņš.

Vai kādreiz neesat pieķēruši sevi pie domas, ka lietas dzīvo savu, no mums neatkarīgu dzīvi? Šoreiz aizdomājos par lietām, kuras radām mēs paši ar savām rokām. Cik bieži no lietas, kas iecerēta, beigās iznāk pavisam kas cits? Ar mani tā ir noticis jau vairākkārt un šis ir vistipiskākais piemērs, taču tikai šoreiz es par to tā īsti aizdomājos ...

Šis smaidīgais sniegavīrs bija iecerēts kā dāvaniņa: eglīšu rotājums. Iesākās viss ļoti gludi un raiti. Sašuvu dažu dienu laikā burtiski vienā elpas vilcienā un te pēkši, kaut kāds klikšķis.... nespēju izkārtot sniegpārslas... tad par tuvu ... tad par biezu... tad ne tai vietā ..... ārdīju un šuvu, ārdīju un šuvu un vienalga man kaut kas nepatika. Beigās noliku malā, lai pastāv kamēr atnāks mūza, bet mūza nenāca. Laika līdz atdošanai bija pārpārēm un es īpaši nestresoju, nolēmu nogaidīt.

Ar mani tā mēdz būt... ja kaut kas neizdodas, jāliek malā , un pēc laika viss atkal aiziet kā pa sviestu. Taču šoreiz pieķerties vairs kaut kā negribējās. Pienāca kāda diena un es sapratu, ka rotājuma nebūs un šis sniegavīrs netiks uzdāvināts. Un tad, kādu rītu es pamodos un zināju, kas no šī darbiņa beigās būs. Ticat vai nē, bet, kad piesēdos sniegpārslas burtiski pašas sagūlās un dažu stundu laikā biju noformējusi visu līdz galam pinīgi bez nevienas ārdīšanas. Sajutos tā, it kā sniegavīrs pilnīgi noteikti bija izvēlējies savu vietu, bet varbūt kāds mani uzkskatīs par meža dīvainīti ...

Lūk te tas ir:

Tagad mūsu vīna pudele ir skaisti ietērptas. Šis, visticamāk, tiks bērnu dzērieniem: mežezeram vai kādai sulai bērnu viesību galdam, bet Ziemasvētku vīnam noteikti darināšu vēl kādu.